Rakstu es sagatavoju jau pirms apmēram pieciem gadiem. Uz to mani iedvesmoja mana skolotāja Gaļina Masļeņikova. Pateicoties tieši viņai, es šodien esmu tā, kas esmu, un daru, manuprāt, fantastisku darbu.
Rakstu veidoju, balstoties uz Gaļinas Masļeņikovas materiāliem par ģimenes ekoloģiju un mīlesības nozīmi mūsdienu pasaulē.
Gaļinas vairs nav, bet manā sirdī un darbā viņa paliks vienmēr.

Foto no katolis.lv

Viena no ģimenes slimībām, kuru mēs šajā rakstā apskatīsim, ir bezpalīdzība.
Pirmais un pats nopietnākais šīs slimības simptoms ir vardarbība, un kā augstākais vardarbības veids – terors. Tādā veidā terors, lai cik tas paradoksāli neliktos, ir vientuļa terorista vai teroristu grupas nespēja tikt galā ar situāciju, atrast savu iekšējo un ārējo problēmu adekvātu risinājumu. Jo vardarbība vai terors nerisina to cilvēku reālās problēmas, kas izvēlas vardarbību kā problēmu risināšanas instrumentu. Katra vardarbība rada jaunu problēmu virkni, kas var prasīt vēl lielāku vardarbību. Tā veidojas vardarbības apburtais loks, tik noslēgts, ka daudzi pat neapzinās, ka ir nokļuvuši slazdā un dzīvo nepārtrauktās ciešanās.

Vardarbību veikušie nereti cieš ne mazāk kā viņu upuri, un reizēm pat vairāk. Cietējam ir savas nevainības sajūta, apkārtējo atbalsts un līdzcietība. Dabīgo likumu pārkāpējs nemitīgi atrodas sevis attaisnojumu meklējumos. Cilvēkam ir neizturami grūti būt sliktam, un tad sāk darboties likums „jo sliktāk, jo labāk”. Cilvēkam, kas dara ļaunu, ārstēšana nepieciešama ne mazāk kā tam, kas cietis no šī ļaunuma, bet tikai retos gadījumos tiek meklēta un pieņemta palīdzība. Terapeitam tāpat kā būtībā jebkuram cilvēkam ir svarīgi zināt neitrālu pozīciju, kas ir brīva no personīgā vērtējuma, un nodala cilvēku no viņa rīcības. „Es tevi pieņemu, neskatoties ne uz ko, un saprotu, cik tev šobrīd ir slikti.” Šī devīze darbojas un kļūst par atbalsta punktu nopietnām izmaiņām, cilvēka dziedināšanas ceļā.
Vardarbības upura ārstēšana var būt simptomātiska. Tad ir jāmeklē veidi, kā pretoties vardarbībai, izdzīvot vardarbības apstākļos, pārvērst vardarbību par pozitīvu pieredzi. Dažās situācijās tas ir vienīgais izdzīvošanas veids.
Dziedināšana var būt kā rīcības un to seku likumsakarība, kas balstās uz vardarbības iemesla atklāšanu, lai to novērstu vai kontrolētu tās izpausmes. Iemesls līdz ar to kļūst par notikumu, kurā mēs veidojam jaunas, hierarhiskas attiecības.
Katrs cilvēks var būt gan cietēja, gan diemžēl arī noziedznieka vietā. Noziegumi tāpat kā vardarbības formas var būt ļoti dažādi un ne vienmēr tiek novērtēti kā noziegumi.
Lūdzu vērst uzmanību uz to, ka ārstēšana un dziedināšana ir pilnīgi dažādas darbības. Ārstēšana var ilgt bezgalīgi, atkārtoties pa apli vai nu labāk, vai sliktāk. Dziedināšana ir viennozīmīga un noturīga.

Citi bezpalīdzības simptomi:
• Nevarība – „es neko nevaru izmainīt, uzcelt, radīt šajā pasaulē, šajā situācijā. No manis nekas nav atkarīgs. Varu tikai kliegt, šaut, spridzināt, sagraut”
• Nestabilitāte – „kādēļ kaut ko darīt, ja rīt tas tiks sagrauts”
• Bezcerība – „neko nevar izdarīt”
• Vientulība – „kam es esmu vajadzīgs ar savām problēmām”
• Iekšējo vērtību iztrūkums – „kādēļ man kaut kam ir jātic, tā ir verdzība”
• Perspektīvas iztrūkums – analoģija: vadīt automašīnu pēc instruktora komandas, kas vēro ceļu caur aizmugurējo stiklu.
• Dzīves jēgas un mērķa iztrūkums – „ņem no dzīves visu”

Ir bezjēdzīgi būvēt torni, neaprēķinot izdevumus, neredzot kādam, bet galvenais kāpēc tam ir jābūt. Ir bezjēdzīgi ārstēt cilvēku, neredzot un nesaprotot. par kādu tam ir jākļūst pēc dziedināšanas. Tāpat arī ir bezjēdzīga sociālā vai ģimenes terapija, ja mums nav nekādas saprašanas, kādam galu galā jābūt rezultātam.
Par augstākminēto simptomu dziedināšanas rezultātu var spriest pēc sekojošā:

• Sevis pārvaldīšanas māka, būt par savas dzīves saimnieku, valdīt pār savām problēmām un nevis vergot tām
• Būt neatkarīgam no ārējiem apstākļiem
• Būt aktīvam, gaidot izmaiņas
• Iemācīties mīlēt un dot
• Savas identitātes pieņemšana, pieņemot savu kultūras, vēsturisko un reliģisko mantojumu
• Iemācīties skatīties uz priekšu, nākamajā dienā, ieraudzīt sevi rītdienā
• Sava personiskā aicinājuma, mērķa un dzīves jēgas apzināšana



Dziedināšanai vajadzīga telpa, kurā cilvēks iegūst mīlestības pieredzi, reālo vajadzību sapratni un apmierināšanu, tuvāko klātbūtni un rūpes, sevis apzināšanās un pieņemšanas prieku.
Ģimene ir šī telpa, ekoloģiskā niša, dinamiska ekosistēma. Termodinamikas likums vēsta, ka jebkura sistēma, kas palaista pašplūsmā, vienmēr tieksies uz pašiznīcināšanos, t.i., uz haosu un nenoteiktību. Cilvēkam situācijas nenoteiktība ir nepanesama nasta. Tieši nenoteiktība bieži vien ir sprādziena detonators.
Sistēmas mērķa noteikšana nosaka ģimenes funkcijas, svarīgi katrai tās locekļa dzīvībai.. cilvēkam ir svarīgi apzināties, ka ģimene dod viņam šādās iespējas:

• Mīlestību
• Dzīvību
• Drošību
• Attīstību
• Paša realizāciju
• Sadarbību
• Dzimtas turpināšanu

Pretēja pieredze – tā ir atstumtības piedzīvošana, draudi personīgajai eksistencei, kas sagrauj personību.
Atstumtības augļi parādās netaisnībā un vardarbībā, un izpaužas dažādās formās:

• Informācijas vardarbība un reizēm pat informācijas terors.
• Verbāla, vārda vardarbība
• Laika vardarbība. Ar laika mērauklu mēra cilvēka dzīvi. Tie kas mums atņem laiku, atņem mums daļu no dzīves.
• Vizuāla vardarbība – reklāma, televizors
• Audio vardarbība – hīti, uz pilnu skaļumu ieslēgta mūzika mājās, sabiedriskās vietās, ģimenē
• Virtuālā vardarbība
• Narkotiskā vardarbība
• Seksuālā vardarbība, it īpaši ģimenē
• Vardarbība piedzimstot
• Aborts

Grautiņi, zādzības, slepkavības, terorakti bieži vien ir sekas pārdzīvotai vienai vai vairākām augstāk nosauktajām vardarbības formām, kas visi tādā vai citādā veidā ir saistīti ar atstumtību, nepieņemšanu – „es tevi neredzu, nedzirdu, nepieņemu, negribu”. Atstumtība var būt kā drauds bērna bioloģiskai eksistencei, kas ir vecāku neatrisinātu konfliktu, baiļu un ievainojumu rezultāts. „Es tevi negribu, tu sagrausi manus plānus”. Tāds vēstījums rada bailes jau mātes miesās, un kā aizsargfunkciju šīm bailēm - agresiju, kas nākotnē kļūst par vardarbību. Šādu vēstījumu ir dzirdējuši daudzi mūsu vienaudži, iespējams, kāds no mums. Mēs nezinām, kāds impulss izraisa sprādzienu. Jo lielāks draudu līmenis, jo iespējamāka un nežēlīgāka var kļūt vardarbība.

Normāla ģimenes funkcionēšana ir atkarīga no visu tās locekļu veselības stāvokļa. Un pats svarīgākais un prioritārais ir bērnu veselība, pilnvērtīga to fiziskā un psiholoģiskā attīstība. Slims un it īpaši garīgi atpalicis bērns prasa nopietnas morālas un emocionālas pūles. Un, neskatoties uz reāliem pūliņiem, slima bērna pilnīga rehabilitācija bieži vien izrādās neiespējama, un ģimene tāpat kā visa sabiedrība automātiski iegūst nekontrolējamus pusaudžus, inertus un atkarīgus no alkohola sabiedrības locekļus, slimīgus un agri mirstošus pensionārus, kas rada diezgan nopietnu ļaunumu valsts sociālajai un ekonomiskajai politikai…



Cilvēka reproduktīvā sistēma ir viens no ģimenes sistēmas elementiem un kā jau mēs redzam no nosaukuma ir vērsta uz dzimtas turpināšanu, un tāpēc pēc savas bioloģiskās būtības un sociālās nozīmības ieņem īpašu vietu cilvēka anatomiskajā hierarhijā. Ir noteikti jāatzīmē ka dzimumorgāniem nav absolūta nozīme cilvēka organisma dzīvotspējas nodrošināšanā. Katrs cilvēks – vīrietis vai sieviete - spēj nodzīvot pietiekami ilgu un pilnvērtīgu dzīvi arī tad, ja viņam izņem kādu vai visus dzimumorgānus, bet tas būtu pilnīgi nepieļaujami attiecībā uz citiem cilvēka orgāniem.
Reproduktīvo orgānu fizioloģisko iespēju attīstība iedalās divos etapos, kuriem ir izteikta subjektīva atkarība no katra etapa termiņiem, kuros katrs no šiem etapiem pieslēdzas.
Pirmais etaps ir seksuālās aktivitātes sākums, otrais etaps ir bērnu radīšana. Morālo pamatprincipu izkropļojums mūsdienu pasaules apstākļos ir novedis pie tā, ka šie divi minētie etapi ir atdalīti ar ļoti lielu laika intervālu. Un šajā gadījumā formējas īpatnējs stāvoklis sievietes organismā, kuru var raksturot kā „reproduktīvās sistēmas piespiedu hipofunkciju”. Līdzīga pēc savas patofizioloģiskās būtības šāda situācija sievietes organismā var attīstīties, piemēram, ja ir ierobežots kustīgums pēctraumatiskajā periodā, vai arī reizēm tiek novērota gremošanas orgānos hroniska bada apstākļos. Un jāsaka, ka nekustīgums un badošnās tiek noteikti kā pataloģija. Atšķirībā no tā piespiedu reproduktīvās sistēmas hipofunkcija tiek uzskatīta par normālu un pat atbalstāmu parādību, kam netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība. Veidojas pretruna, kas nez kādēļ nevienu nepārsteidz: Ilgstoša atturība no bērnu dzemdēšanas – tā ir norma, tas ir labi, bet atturēšanās no intīmām attiecībām, pat īslaicīga, ir pretdabīga un pat veselībai kaitīga. Seksualitāte bez dzimtas turpināšanas un dzimtas turpināšana bez seksualitātes ir kļuvušas par sociālu, sabiedrībā nostiprinātu un materiāli ieviestu normu. Izsargāšanās un grūtniecības pārtraukšanas tehnoloģijas no vienas puses un mākslīgās apaugļošanas tehnoloģijas no otras puses. Un šāda atklāta vardarbība pār cilvēka reproduktīvo sistēmu nevienu nebiedē.

Tajā pašā laikā reproduktīvā sistēma atšķiras no visām pārējām sistēmām ar savu sociālo nozīmību. Sirds vai nieru slimības sagādā nepatikšanas tikai tiem, kas ar tām slimo. Toties vienas sievietes reproduktīvās sistēmas defekti var būt ilggadējs visas ģimenes ciešanu iemesls. Personības attīstība sākas mātes klēpī un personības deformācija sākas turpat. Bioloģiskā līmenī tas ir saistīts ar cilvēka smadzeņu attīstības apstākļiem. Slims mātes klēpis, kuru skārusi kāda no mākslīgās neauglības formām, nevar izveidot optimālus apstākļus pilnvērtīgai cilvēka smadzeņu attīstībai. Slimas smadzenes ir viens no galvenajiem personības deformācijas iemesliem, kas attīsta kādu no cilvēka neadekvātām uzvedības formām, un bioloģiski formē noslieci uz kādu no atkarības formām.

Bioloģisko faktoru pastiprina psihosomatiskā ietekme, ko attīsta laulāto bailes no grūtniecības. Tas nopietni ietekmē to bērnu personības attīstību, kas piedzimst vecākiem, kuri nepārtraukti atliek nākamā bērna ieņemšanu.
„Mākslīgā neauglība”, kas ir raksturīga mūsdienu sieviešu lielākajai daļai, ir pamatā daudzu pataloģisku procesu norisē sievietes organismā, ģimenē, sabiedrībā. Laulātie, kuriem nav dabīgas fizioloģiska tuvības, kas nav vienoti laulības pilnībā, nevar izveidot tādu ģimenes sistēmu, kas veicina normālu bērna personības psihofizioloģisko attīstību...



Ģimenes un laulāto attiecību ekoloģija ģimenes sistēmas psihoterapijā ir šo sistēmu regulējošs un veidojošs faktors. Tajā pat laikā par ģimenes ekoloģijas jautājumiem šodien tiek noklusēts jomās kas apskata ģimenes institūtu, ģimenes konsultācijās un ģimenes psihoterapijā... Ģimene kā ekosistēma eksistē mūsdienu mainīgajā sociumā un ne vienmēr ir spējīga adekvāti reaģēt uz ārējo ekosistēmu izmaiņām. Termins „ekoloģija” attiecīgajā koncepcijā tiek skatīts plašāk par vispārpieņemtām normām. Izmantojot šī termina veidojošo vārdu - grieķu vārdu „ecos”, kā nozīme pirmkārt ir „mājas”, shēmā „Ģimenes ekoloģija” tiek piedāvāts apskatīt slēgtu shēmu ar atgriezenisku saiti, sākumpunkts šajā ķēdē ir pirmā māja, kurā cilvēks ienāk, – mātes klēpis, kur formējas personības psihofiziskie pamati.
Diemžēl diezgan bieži tieši pirmajās savās mājās – mātes klēpī - cilvēks sastopas ar dažādām vardarbības formām. Pirmais „ecos” - mātes klēpis -, protams, pieder mātei, bet ir vienīgā iespējamā telpa, kas nodrošina dzīvotspēju un drošību cilvēciskai būtnei pirmajos 9 mēnešos. Mazulis uztver māti kā daļu no sevis. Pat tad, kad sāk runāt, apgalvo, norādot uz māti un it īpaši uz mātes krūti: „Mans.” Māte ir ekosistēmas posms. Nākamais posms ir ģimene. Šīs mājas tāpat kā iepriekšējās arī ne vienmēr ir draudzīgas mazajam cilvēciņam. Ģimene mīt savā ģimenes mājā un ir attiecībās ar apkārtējiem sociumiem, kuru daļa tā ir. Tēvzeme ir ļoti svarīgs „ecos”. Cilvēks, kas neapzinās piederību savai tēvzemei, zaudē vēsturisku, kultūras un reliģisku pamatu. Ne vienmēr cilvēkam ir iespējas dzīvot ģeogrāfiskajā savas tēvzemes teritorijā, kaut vai tādēļ, ka ģeogrāfiski šīs teritorijas var arī vairs nebūt. Bet cilvēkam būtu svarīgi just paaudžu saites. Ne jau tādēļ, lai dalītu pasauli „savējos” un „svešos”, bet gan, lai saprastu – „kas es esmu un kur es eju». Un pēc tam tikai valsts, kurā mēs dzīvojam. Tās ir nākamās cilvēka mājas vai „ecos”. Māja „valsts” uz mūsu planētas eksistē noteiktā vēsturiskā laikā un noteiktā politiskā situācijā. Zeme ir mūsu kopīgās mājas daudz plašākā mājā, kuras nosaukums ir „Visums”.



Līdz šim ekoloģijas jautājumus bija pieņemts apskatīt tikai vienā no „ecosu” sistēmas kontekstiem – „Zeme - mūsu mājas” un sargāt šo cilvēka mājvietu no paša cilvēka, apskatot ekoloģijas jautājumus tikai kā apkārtējās vides un konkrēti floras, un faunas aizsardzību. Dabas resursu aizsardzība no paša cilvēka ir pārvērtusies par nebeidzamu cīņu, kas turpināsies tik ilgi, kamēr cilvēks kļūs brīvs no dažādām vardarbības formām. Vergs nerūpēsies par svešu māju un nežēlīgi iznīcinās un piesārņos to vietu, apmierinot savas mirkļa vajadzības un intereses.
Cilvēkam ir jākļūst par brīvu savas mājas un sava likteņa saimnieku. Un tad ekololoģija kā apkārtājās vides aizsardzība, vide, kurā uzturas cilvēks visos savos „ecosos”, kļūs par cilvēka dabīgu pamatvajadzību. Bet kamēr šī atbrīvošana nav notikusi, cilvēks savā ikdienā sastapsies ar vardarbību savos „ecosos”, kas pamatā ir cilvēka bezpalīdzības izpausme, kas ir viens no sabiedrības slimības simptomiem. Šie simptomi pamatā parādās ģimenēs. Ģimenes atveseļošanās dod enerģiju sabiedrības atveseļošanai no augstākminētiem bezpalīdzības simptomiem: nestabilitāte, gribas trūkums, bezcerība, vientulība, vērtību iztrūkums, nākotnes perspektīvu trūkums, dzīves mērķa un dzīves jēgas trūkums. Atveseļošanās sākas no saprāta ekoloģijas, atbrīvošanās no informācijas, verbālās un psihosociālās vardarbības.

Par ģimenes atveseļošanās rezultātu kļūs atbrīvošanās no apkārtējo apstākļu atkarības, māka tikt galā ar problēmām, cerība uz izmaiņām un māka šīs izmaiņas realizēt savā ģimenes sistēmā. Veselā ģimenē cilvēks spēs apzināt un realizēt sevi, savu aicinājumu, mērķi un dzīves jēgu, varēs saņemt un dot beznosacījuma mīlestību. Par atveseļošanās rezultātu kļūs ģimenes identitātes apzināšanās, tas nozīmē, apzināties savas ģimenes, kultūras, vēsturisko un reliģijas mantojumu. Vesela ģimene – tā ir personību kopiena, kas savienoti mīlestībā, ir spējīgi veidot savas attiecības ar Dievu, veidot harmoniskas laulāto attiecības, attiecības ar visiem ģimenes locekļiem dažādās paaudzēs, attiecības ar sociālo pasauli un valsti. Vesela ģimene ir atvērta dzīvībai, dzimtas turpināšanai, ir spējīga dāvāt prieku un veselību, sociāli adaptētus pēcnācējus, kas ir svarīgi ne tikai paaudžu maiņai, bet arī nācijas veselībai.
Ģimenes kā ekoloģiskās nišas atveseļošanās ir visu sociālo pataloģiju pamata profilaktiskā norma, ieskaitot pašu smagāko vardarbības formu... Demogrāfiskā krīze, kuru var apskatīt kā nācijas saslimšanu, izriet no ģimenes saslimšanas. Šo slimību var salīdzināt ar mazasinību, kad strauji samazinās asinsķermenīšu skaits kas atbild par dzīvībai nepieciešamo orgānu dzīvotspēju. Tāda valsts organismam svarīga šūna ir ģimene. Tāpēc bez pārspīlējuma var apgalvot: „Nācijas veselība ir atkarīga no ģimenes veselības.”