Kad bija nolikts mūsu laulību datums 2015. gadā, gatavojoties jaunajam dzīves posmam, ar manu topošo vīru sākām apgūt Auglības Atpazīšanas metodes (AAM). Tas bija aizraujoši, jo beidzot sāku iepazīt pati sevi kā sievieti bez pasaules uzspiestajiem ārējiem „standartiem”, bet tieši saprotot to, cik skaistu mani Dievs radījis ar tik smalku fizioloģisku, psiholoģisku, emocionālu u.c. mehānismu kopdarbu. Sāku novērot sevi, savus ciklus un priecāties par to, ka tas viss kā pulkstenis strādā.
Tā nu, AAM kursu iedvesmoti, pēc laulībām Latvijā (mans vīrs ir no attālām zemēm) aizgājām uz konsultāciju pie Annas, lai vairāk uzzinātu par sagatavošanos mazulīša ieņemšanai. Kad Anna mūsu sarunā ievāca pirmo informāciju par mūsu veselības stāvokli un aplūkoja manas AAM kartes, viņai radās kādas aizdomas, kuru dēļ mani nosūtīja veikt padziļinātākas analīzes. Aizdomas diemžēl apstiprinājās, jo analīzēs atklājās, ka man ir augsts vairogdziedzera antivielu skaits, proti – autoimūns process vairogdziedzerī. Vēlāk uzzināju, ka īpaši mūsu, ziemeļtautu, platuma grādos tā ir samērā bieža parādība mūsdienu sievietēm. Kāpēc? – tam vēl izskaidrojuma nav.
Annas vadībā pamazām sapratām, ka vairogdziedzerim, izrādās, ir liela loma auglībā. Tāpat kā gandrīz jebkurai citai orgānu sistēmai. Pirmo laiku jutos kā izsista no sliedēm, jo likās, ka mans sapnis par kuplu ģimeni aizvirzās kaut kur nenosakāmi tālu prom. Tajā pašā laikā pateicāmies Dievam, ka esam laicīgi sākuši gatavoties, lai varētu situāciju vērst uz labu, ja tāda būs Dieva griba.

Anna nozīmēja speciālu diētu, kam pamatā bija atteikšanās no glutēna un vēl kādiem produktiem. Nav grūti iedomāties, ka sākumā tas nebija viegli. Kad pēc pusgada devāmies uz dzīvi tālajā vīra zemē, mana apņemšanās pabalēja, jo maizes kultūra tur ir ļoti stipra un laikam kaut kur zemapziņā arī pati nemaz īsti neticēju, ka tās ēšana vai neēšana man daudz ko mainīs.
Galvaspilsētā apmeklējām izdaudzinātu endokrinologu, un vienīgais, ko viņš man teica, bija, ka ar šādu autoimūnu procesu vienkārši jāsadzīvo, bet, ja pasliktināsies vai ja ieņemšu bērniņu, tad jāsāk dzert hormonāli līdzekļi, ko, iespējams, nāksies turpināt visu dzīvi. Atstājot lielu naudas summu par 15 minūšu vizīti, devāmies prom ne vairāk gudri. Mani neapmierināja tāda atbilde. Ticēju, ka ir cits ceļš, kas var palīdzēt reāli uzlabot situāciju un antivielas mazināt.
Daudz par to kopīgi lūdzām. Atsāku apzinātāk atkal pievērsties uztura un glutēna jautājumam – vēroju savas sajūtas un ar laiku savilku paralēles smaguma sajūtai pēc ēšanas ar to, ko biju apēdusi – tieši runājot par glutēnu saturošajiem produktiem, īpaši kviešiem. Tomēr pilnīgi no šāda veida miltiem atteikties vēl nespēju. Tāpat arī turpināju dabīgu uztura bagātinātāju programmu, ko bija nozīmējusi Anna. 2016. gada rudenī devos uz Latviju, lai būtu klāt draudzenes laulībās, kā arī mazliet pabūtu pazīstamajā vidē. Annas mudināta, veicu atkal analīzes, kas mazliet bija uzlabojušās, bet vēl ne pilnīgi. Nonācu līdz lēmumam, ka draudzenes laulības būs pēdējā diena, kad ēdu glutēnu. Tā arī bija – tas bija iekšējs lēmums, ko vairs nevarēja tik vienkārši izšūpot. Atgriežoties tālajā zemē, sāku iepazīt dažādas labas maizes alternatīvas, pati sākot cept savas maizes u.c. sākotnēji ierastos miltu izstrādājumus ar uzturvērtībām daudz bagātāku sastāvu. Smaguma sajūtas vairs nebija, sāku justies arvien labāk. Arī citi simptomi pamazām izzuda.

2017. gada jūlijā uzzinājām priecīgu ziņu, ka gaidām mazulīti. Lai gan mans vairogdziedzeris tomēr neuzrādīja vislabākos rezultātus un grūtniecībā nācās lietot pavisam minimālu hormonu devu, tomēr jutos labi. Pirmais trimestris noritēja pavisam viegli. Tā laikā vīrs pieņēma lēmumu, ka mazulīša dēļ mums labāk pārcelties uz Latviju, ko arī pavisam drīz darījām. Tomēr pāris nedēļas pēc atlidošanas uz Latviju notika sāpīgs, negaidīts pagrieziens – uzzinājām, ka mūsu mazulīša sirsniņa manā puncī vairs nepukst. Ultrasonogrāfijā noskaidrojās, ka bijusi kāda problēma jau kopš ieņemšanas, kas neatkarīgi no ārējiem apstākļiem mazajam nebūtu ļāvusi dzīvot. Caur asarām un lūgšanām ar vecmāšu Annas Suhanovas un Baibas Stikutes atbalstu sagaidījām, ka nedzīvais bērniņš piedzimst dabiski mājās. No bērniņa (12 ned. veca embrija) cieņpilni atvadījāmies kopā ar priesteri kapiņos. Tas tik ļoti bija nepieciešams! Vēlos īpaši pateikties Annai, kura šajā laikā emocionāli bija mums vistuvāk ar savu atbalstu, ieteikumiem un īstajā brīdī arī klātbūtni! Tagad mums ir mūsu jaunās ģimenes tiešs loceklis Debesīs.
Atgūšanās laiks bija emocionāli grūts, protams, bija nepieciešamība atjaunoties arī fiziski, atkal atgriezties pie tēmas „auglība”. Iespējams, kaut kur iekšēji bija iesējušās bailes, ka tik ar nākamo grūtniecību neatgadās līdzīgi. Bet no tā tikai ticībā kopā ar Dievu esam varējuši atbrīvoties, lielā mērā pateicoties tieši Baznīcas Sakramentiem. Vēl cītīgāk ievēroju visus ieteikumus gan ar vitamīniem, uztura bagātinātājiem, gan pašu uzturu.

2018. gada izskaņā kopā ar vīramāti devāmies svētceļojumā – gribējām apciemot jauniesvētīto svētvietu Kuldīgā – Dzīvības Māti. Viņai uzticējām šo auglības tēmu. Kad bijām vēl pēc tam jaungada pirmajā nedēļā paceļojuši un atgriezāmies mājās, atklāju, ka no mūsu virtuves izlietnes noteces ārā spraucas zaļš asniņš. Acīmredzot kāda sēkliņa bija palikusi notecē, pirms aizbraucām, un bija saņēmusi pietiekami gaismas, lai izdīgtu. Tas bija brīnišķīgs iedrošinājums un kā atbilde no Dzīvības Mātes – nebaidieties, šis gads jums ir dzīvības gads!

Tā arī notika, pavisam drīz pieteicās mūsu mazais asniņš – mūsu meitiņa. Slavējam un pateicamies Dievam, ka šajā grūtniecībā man vairs nevajadzēja lietot nekādus hormonus un viss autoimūnais process ir nostabilizējies minimālās robežās. Annas padomi mūs vadīja cauri šim laikam.
Pateicamies arī klīnikai „Ģimenes sirds” un ginekoloģei Aigai Rotbergai par atbalstu – ne tikai medicīnisko, bet arī lūgšanu! Mūsu meitiņa nāca pasaulē plānotās mājdzemdībās divu brīnišķīgu, stipru un gudru vecmāšu – Baibas Stikutes un Agneses Dejus – vadībā. Milzīga pateicība viņām!
Meitiņas pirmajā acu skatā redzēju lielu dzīvotvēlmi un neatlaidību. Varbūt maza kripatiņa bija arī tā neatlaidība, ko Dievs man sirdī bija licis, lai nenolaižu rokas un turpinu strādāt ar sevi, jo tam būs augļi.

Paldies Annai, kura daudzkārt iedrošināja iet uz priekšu un neapstāties iesāktajā ceļā atpakaļ uz veselību!
Viņa ir ne tikai diplomēta vecmāte, auglības veicināšanas speciāliste, bet arī neformāls psihologs, atbalsta plecs, dzirdīgas ausis un pats galvenais silta sirds, kas vienmēr ir atvērta nesavtīgi palīdzēt otram.